Daiga Kravale: “Es iemācījos mācīties.“

Autors: Daiga Kravale
UWC of Adriatic absolvente (2008-2010)
Šobrīd studente Macalester College (ASV)

Mans UWC stāsts sākās 2008. gadā, kad par spīti tipiskai latvieša pārliecībai, ka ‘es jau neesmu pietiekami lieliska, lai iegūtu stipendiju’, tiku nominēta mācībām Itālijā, kur kalnu ieskautā ciematā, Adrijas jūras krastā, pavadīju pēdējos divus vidusskolas gadus.

Šo stāstu ir grūti izstāstīt: pirmkārt, divu gadu laikā es piedzīvoju vairāk nekā visa sava 16 gadus ilgā mūža iepriekšējos gados; otrkārt, es neesmu pārliecināta par to vai tie, kas paši nav pieredzējuši UWC dzīvi līdz galam izprot, ko nozīmē sabalansēt akadēmisko un sociālo dzīvi brīdī, kad līdzpaņemtajā ceļasomā nav bijis vietas ne iemīļotajai gultai, ne mammas ceptajiem pīrāgiem. Domājot par savu pieredzi, es pārlapoju virtuālo dienasgrāmatu, kurā mēdzu pierakstīt spilgtākos iespaidus, un, lūk, kā tā sākas:

Mana audzinātāja iepazīstināja ar priekšmetu izvēlēm, bet es neko nesaprotu, vispār es nesaprotu angļu valodu-hahaaa- ņemot vērā, ka te daudziem tā ir dzimtā, vispār esmu ‘virsotnē’. Man blakus tagad sēž nēģerpuika, tikai es neatceros, vai jau prasīju viņa vārdu…

Pirmās nedēļas apjukums, tik daudz jaunu iespaidu, jaunu cilvēku un neliels kultūršoks. Taču vienmēr blakus kāds, kas gatavs palīdzēt- sākot ar otrā gada studentiem, beidzot ar vietējā veikaliņa pārdevēju, kas par spīti tam, ka saruna notiek zīmju valodā, pacietīgi apkalpo jaunos studentus.

Palikuši 2, 5 mēneši- bet nedomājiet, ka es ar melnu krustu pārsvītroju katru pagājušo dienu- man te patīk…

Istabā logs vienmēr ir vaļā tā, ka liekas, ka guļu ārā, bet karsti ir tāpat. Skats no loga ietver visu ciematu, kas automātiski nodrošina mūsu istabu ar visām jaunākajām baumām un tamlīdzīgu info … kas, protams, šai ‘bubble-style’ vietai ir neatņemama sastāvdaļa

Ja pirmā gada sākumā šķiet, ka atcerēties citu izcelsmes vietas, nemaz nerunājot par vārdiem, ir neiespējami, tad jau otrais semestris pierāda to, cik ciešas saiknes var izveidoties svešu vienaudžu starpā. Skolā, ēdnīcā, rezidencē vai pludmalē- izbēgt no skolas biedriem, skolotājiem un pārējiem ciemata 1000 iedzīvotājiem ir visai neiespējami. Un tieši tāpēc UWC bieži vien ir vieta, kur tiek nodibinātas visciešākās draudzības, jo draugi pamazām kļūst par Tavu ģimeni, ar ko jādalās brīvdienu priekos un ko jāatbalsta vēlās nakts stundās, esejas rakstot. Arī tagad, kad es vairs nemostos dēļ manu istabas biedreņu modinātājpulksteņiem, nav tādas nedēļas, kurā es nesazinos ar draugiem visā pasaulē, un tas ir skaidrs- šī draudzība turpinās arī pēc tam, kad, izkļuvuši no šī ‘perfektās pasaules’ modeļa, mēs katrs dodamies uz savu debespusi.

Daži cilvēki ir ģēniji. Un ja kādam liekas, ka esmu gudra, tā ir apmēram 1/1000 no tā, ko es uzskatu par gudru cilvēku. Vai nu tas ir tikai mans gadījums, vai mums kā Latvijas jaunajai paaudzei kopumā neviens nemāca to, kas notiek pasaulē. Mani nebeidz pārsteigt mana aprobežotība pasaules notikumos, vēsturē, un jebkādā jomā, kas sniedzas ārpus mācību grāmatas.

Varbūt man mācīties par zoologu vai botāniķi, vai plastisko ķirurgu, lai vismaz no tās kafijas, kas man jāpatērē svētdienas naktīs būtu kaut kāda jēga!

Itālija bija vieta, kur es iemācījos mācīties, un visbeidzot izpratu skolotāju tik ļoti iemīļoto teicienu par to, ka vienīgais, kas ko gūst no mācībām esi Tu pats. Pēc desmit gadu apzinīga darba, ko, atpakaļ skatoties, es sauktu par veiksmīgu skrējienu pēc atzīmēm, es biju nokļuvusi vidē, kur mācību grāmata bija tikai neliela daļa no programmas. Beidzot, ar skolotāju un klasesbiedru palīdzību, es saskatīju saistību starp teoriju un pasaulē notiekošo. Lai arī brīžiem šķita, ka dienā nav pietiekoši daudz stundu, lai pabeigtu visus skolas gadus, IB programma bija pārbaudījums, ko ‘izcietusi’ es jūtos daudz pārliecinātāka par savām zināšanām un spējām analizēt, komunicēt un izprast apkārt notiekošo.

Manas diendusiņas mijas ar nenormālās apņēmības un iedvesmas mikrosekundēm. Mums bija superīga lekcija ar Nobela prēmijas laureāti no Dienvidāfrikas, kas vispār bija kaut kas ne no šīs pasaules. Te nemitīgi ir kāds no CITAS pasaules, Alex no Jaunzēlandes nezināja, kas ir Donalds Daks…

Koledža bija iedvesmojoša- sākot ar klasesbiedru dzīvesstāstiem, vieslektoriem, kas piedzīvojuši mūža ieslodzījumu, skolotājiem, kas pirms tam strādājuši Kembridžas Universitātē un beidzot ar invalīdu smaidiem manā sociālajā darbā. Šī vieta liek mainīties, liek skatīties ārpus ierastās komforta zonas, liek aizdomāties par to, kas ir Tavas vērtības, un lai cik grūts dažkārt šķita šis mūžīgais ‘kāpēc?’ stāvoklis, es esmu pateicīga tam, ka manas acis tika atvērtas pasaules netaisnībai un manas idejas virzītās tās pārvarēšanai.

UWC ir iespēju paradīze, tieši tur es piedzīvoju mana mūža aizraujošākos ceļojumus, piemēram, projektu nedēļā dodoties uz Abu Dabi un Dubaiju, kur kopā ar desmit studentiem, iesaistot Abu Dabi bagātāko aprindu jauniešus, rīkojām dažādas aktivitātes nabadzīgā imigrantu skolā. Piecpadsmitgadnieku personīgie šoferi un 50 bērni šaurā klasē ir pretrunas, kas visai spilgti iespiedušās manā atmiņā.

Ēdiens visai karalisks, un galvenais, ka viņi nemitīgi saklāja manu gultu, kā arī nelamājās, kad es ar savu Spānijas istabas biedreni pazaudējām visas atslēgas. Mēs bijām nauda, un mums bija sakari, kas, kā es vēlāk sapratu, ir viss, kas tur vajadzīgs.

Skolotāja no Indijas man jautā, vai krēsls ir pietiekami ērts, kas vispār liek justies visai neveikli, ņemot vērā, ka patiesībā es nāku no tādiem pašiem laukiem. Vēl trakāk tad, kad apmēram 30 bērni spiedz un prasa autogrāfu, it kā ‘Daiga’ viņu nobružātajās kladēs būtu svētās Marijas pieskāriens.

Tāpat es nekad neaizmirsīšu klinšu kāpšanu Alpos, laivu izbraucienus Adrijas jūrā, Venēcijas karnevālus un pastaigas pa Neapoles drupām.

Šīs nedēļas labākais notikums bija mūsu ‘mājas’ pikniks ar grillētām ‘marshmallows’.  Un varbūt arī tas, ka es izvēlējos Macalester College, kur pavadīšu savas dzīves nākamos četrus gadus. Un varbūt tas, ka vakar manam kajakam visapkārt bija apmēram desmit medūzas, un man likās, ka iekrītot ūdenī, es tur arī palikšu, un tajā pašā pussekundē, man likās, ka man ir bijusi jauka dzīve!

Ir 2010. gada 25. maijs- Holivudas filmām cienīgi šķiršanās momenti turpināsies vēl visu nedēļu; tad es atgriezīšos dzimtenē, un centīšos atrast savu jauno dzīvi, bet man ir tik daudz ko paņemt no šīs…

Mans UWC stāsts ir beidzies, bet manā sirdī tas vienmēr būs ar mani; šobrīd es esmu Amerikā, un par to, kur mans ceļš turpināsies man ir vien patīkams satraukums, jo es zinu, ka tā garumā būs daudz pieturu, lai atgrieztos pie tiem, kas izmainīja manu dzīvi.

4 responses to “Daiga Kravale: “Es iemācījos mācīties.“

  1. Ko tik es neatdotu, lai man piešķirtu šo stipendiju!
    Ļoti labs apraksts.😉

  2. Paldies par šo skaidru un labu UWC stāstu. Tagad man sirdī ir vairāk pārliecības. Vārut arī es varešu sasniegt to, ko Jūs sasniedzāt, kā arī vairak.
    Man bija priecīgi to izlasīt. Daiga, es vēlu Jums veiksmi un vēl vairāk labākus draugus. Lai viss Jums padodās dzīvē.

  3. Paldies par komentāriem!
    Lai veicas visiem, kas piesakās! Palikušas vēl 8 dienas…🙂

  4. Super raksts. No visas sirds ceru,ka arī es iegūšu šo stipendiju un varēšu mainīt savu dzīvi un uzskatus par 360 grādiem🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s