Vēstule no Ķīnas: Undīne stāsta par dzīvi Honkongas koledžā

Autors: Undīne Markus
Li Po Chun UWC 1. kursa skolniece

Li Po Chun United World College – pilsēta pilsētā. Koledža ar 250 cilvēkiem, kuru dēļ tu ne mirkli nejūtīsies apjucis vai vientuļš steigas pārpildītajā 7 miljonu pilsētā Honkonga.

Pirms pāris dienām apritēja mēnesis kopš esmu Āzijas Ņujorkā, kā vietējie studnenti, kuru skaits sastāda 55 % no koledžas studentiem, mēdz teikt. Šo nozīmīgo dienu nosvinēju Ķīnas dienvidu pilsētā Zhu Hai, studiju biedrenes mājās ar 11 – vēl pirms 30 dienām – nezināmiem cilvēkiem, tagad- daļu jaunās Ķīnas ģimenes.

Laiks rit neaprakstāmi ātri, jo 6 mācību priekšmeti, it īpaši 2 mākslas priekšmeti- teātris un vizuālā māksla apvienojumā, aizņem neaprakstāmi daudz laika un enerģijas līdztekus ar Quan Cai jeb papildaktivitātēm. Viss, it viss šķiet tik vilinoši. Tiek piedāvātas neskaitāmas iespējas ķerties klāt kam pilnīgi jaunam, nepieredzētam, nesakatoties uz vecumu, sagatavotību vai arī uzskatiem. Daudzi mani kursabiedri no Eiropas, Āfrikas, Amerikas Ķīnā uzsāk tradicionālās lauvu un pūķu dejas, no nulles mācās mandarīnu dialektu vai arī franču, spāņu valodu.

“Your disability is your opportunity, there’s more in you than you think!” sveic mani katru rītu, kāpjot pa akadēmiskā bloka kāpnēm.

Izvēlējos teātri kā vienu no izaicinājumiem starp trim augstākā līmeņa priekšmetiem. Ne mirkli neesmu nožēlojusi savu lēmumu. Neaprakstāmā ātrumā mācāmies teoriju, improvizējam, piedalamies īsos uzvedumos vien pēc mēneša mācību. Gandrīz vai katas brīvdienas apmeklējam kādu viesizrādi. Septembra vidū notika četrdesmitais Honkongas Mākslas festivāls,kura laikā katru dienu devāmies uz pilsētas mākslas centriem vērot izrādes. Par laimi, skolas loterijā ieguvu pasakainu iespēju redzēt pašu Kevinu Speisiju Sema Mendesa režisētā vesternizētā Šekspīra, “Ričards III”  uzvedumā.

Vakarnakt skolā viesojās  grāmatu autors un režisors, uz kura izrādi “Private Peaceful” dosimies šajā nedēļas nogalē, lai sniegtu mums meistarklasi uzvedumā izmantotajās tehnikās.

Pērnnedēļ bijām Sotheby’s modernās mākslas izsoles izstādē, šodien jau atkal devāmies uz jaunas mākslas galerijas atklāšanu ar visiem mākslas studentiem,lai smeltos idejas mūsu pašu darbiem. Pašlaik mums ir jārada pēdējā mēneša atspoguļojums iekš/ārpus mums izsneigtas koka kastes ar visu iespējamo materiālu palīdzību, līdztekus pētot dažādus māksliniekus un prezentējot savu veikumu.

Savu kasti es salīdzinu ar pasauli burbulī, jo šī vieta šķiet kā paradīze uz zemes virsmas. Simtiem reižu pārsteidzošāka, nekā biju paredzējusi un es tam vēl līdz šim nevaru noticēt, nespēju pierast. Ik rītu atverot acis, kas ir ļoti grūti, ņemot vērā, ka naktī vidēji tiek gulēts ne vairāk par 6 stundām, ar smaidu uz lūpām aptveru, cik ļoti vērtīga un neatkārtojama ir šī iespēja, un cik ļoti es izbaudu ik mirkli te – Li Po Chun. Visi apkārtējie, visu 6 kontinentu pārstāvji, šķiet pārlieku iemīlējušies šajā vietā, lai spētu reāli aptvert, ka tur -ārā, ir citāda pasaule.

Koledžas vidē lielākoties viss balstās uz savstarpēju sapratni, uzticību, cieņu un kopīgiem mērķiem. Mēs uzņemamies atbildību viens par otru, un grūtā brīdī vienmēr tev blakus uzradīsies vesels bars cilvēku ar Nutellu un labām filmām, kuri nedosies prom līdz nebūs pārliecinājušies, ka tavs noskaņojums ir tik labs, cik vien iespējams.

Tajos retajos brīžos, kad patiesi ir laiks sakārtot domas un paskatīties uz notikumiem no malas, šķiet, ka ierados šeit tikai vakar, bet ir paveikts tik daudz. Protams, man pietrūkst Latvijas un es nespēju sagaidīt ziemas brīvlaiku, kad varēšu jau atkal satikt savus tuvākos, taču, līdz ko šādas domas mani piemeklē, istabā iespurcas kāds no 250 studentiem, lai jau atkal tevi aicinātu uz kaŗtējo Quan Cai, peldi, braucienu, filmu vai dzimšanas dienas svinībām, kas ar kūku un skaļā balsī dziedātu “Happy Birthday” studentu atpūtas stabā notiek tikpat vai katru vakaru lielā skolēnu skaita dēļ, tapēc, esmu pārliecināta, ka spēcīgas ilgas pēc mājām, vismaz šajā semestrī, man piedzīvot nebūs lemts.

Vakaros, pārnākot izstabā, kurā dzīvoju kopā ar vēl trim cilvēkiem-meiteni no Korejas, Honkongas un Pakistānas, atminos kā vēl nesen augustā domāju, ka nespēšu dalīt istabu ar 3 pavisam svešiem cilvēkiem, bet laiks ir pierādījis pretējo.

Mēneša laikā esmu izjutusi miljoniem vēl līdz šim nepiedzīvotu sajūtu, viennozīmīgi lielāko informācijas pieplūdi, kuras dēļ dažkārt pat sāk misēties latviešu valoda, jo te nav neviena ar ko runāt dzimtajā mēlē. Pāris dienu laikā IB (Starptautiskā bakalaureāta) studentam nākas saskarties ar lielāko angļu valodas saīsinājumu, abriviatūru skaitu savā mūžā, it īpaši, kad runa iet par kultūras vakariem, kuri notiek katru mēnesi par godu vienam no kontinentiem, vai arī akadēmiskiem projektiem.

Katrā ziņā, nemelošu, ja atklāšu, ka esmu pārleicināta, ka šī ir labākā labākā vieta, kur var atrasties septiņpadsmit gadu vecumā. IB līmeņa mācības, aktīva sociālā dzīve, neaprakstāms daudzums kultūras, draugi un paziņas gandrīz vai katrā pasaules malā, lai kad vien tu turp nedotos, kā arī apjausma par to,cik daudz viens cilvēks, cilvēku grupas ar uzņēmību var mainīt apkārtējā vidē.

Ar Quan Cai grupu “Amnesty International” aicinam vietējās skolas līdz ar mums iesastīties akcijā, kuras laikā mēģināsim pievērst Honkongas valdības uzmanību šaušelīgajai Vjetnamas bēgļu situācijai Honkongā, apciemosim viņu dzīves vetas un ar visu koledžu, cerams arī citām skolām, novembrī dosimies atbalstīt praida gājienu Honkongas ielās, kā arī ar vienu no ārpusskolas aktivitātēm “TeenAiders” līdz pasaules AIDS dienai vācam līdzekļus ar HIV un AIDS slimu māšu un viņu bērnu dienas centram Keiptaunā, skolā pārdodot viņu rokām darinātus suvenīrus, vadot dažādas lekcijas vietējajās skolās.

Spēja neatpalikt no dinamiska mācību tempa, pamatīgs ideju daudzums, nerimstoša aktivitāte, uzņēmība un ienteresētība apkārtējos procesos ir dzīvībai nepieciešamas īpašības šajā koledžā, kas man vēl jāmācās.

2 responses to “Vēstule no Ķīnas: Undīne stāsta par dzīvi Honkongas koledžā

  1. Veismi,Undīne,Tavā ceļā!!!! Baudi un izglītojies!!!!

  2. Tik iedvesmojoši! Uzreiz rodas vēlme celties un darīt!🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s