Vēstule no Nīderlandes: “Šeit vairs neeksistē nekādas robežas, celtas no stereotipiem un bailēm”

Autors: Luīze Eihmane
UWC Maastricht 2. kursa skolniece

Pēc vasaras brīvlaika, kuru katrs no mums sagaidīja citā pasaules malā, 1.septembrī mēs atkal atgriezāmies Māstrihtē, kas nu jau tiek saukta par mājām un pēc simts apskāvieniem un smaidiem, sagaidījām arī pirmgadniekus, kas bija vislielākais notikums UWCM koledžas dzīvē, jo šis ir mūsu otrais gads un pirmā reize, kad otrgadnieki sagaida pirmgadniekus. Atceroties cik fantastiskas bija mūsu pirmās nedēļas šajā aizraujošajā piedzīvojumā, mēs nepārtraukti rūpējamies par to, lai arī nākamais gads būtu tikpat entuziastisks un dzīvesprieka pilns kā mēs bijām. Kaut gan par to nav daudz ko domāt, jo gaiss ir pilns ar šo ļoti stipro pozitīvo enerģiju un katram sirdī iekšā tā vēlme iet, darīt un mainīt pasauli.

Pirmie divi mēneši jau ir pagājuši, bet noticis ir tik daudz, ka lai visu pastāstītu nepietiektu ar gadu, un tas ir tieši tas, kas definē UWC pieredzi – laikam ir pilnīgi cita nozīme un tevi nekad nepamet sajūta, ka dzīvo citā dimensijā, jo dienas ir pildītas ar dzīvi mainošiem notikumiem, sarunām un citiem piedzīvojumiem, nepārtraukti tu mainies un audz, prāts atveras ar vien vairāk, līdz tu redzi pasauli pavisam citās krāsās.

Tad nu, starp dažiem no svarīgākajiem notikumiem, kas noritējuši pēdējos divos mēnešos noteikti jāpiemin projektu nedēļa. Projektu nedēļa ir iespēja katram studentam pašam vai grupās izstrādāt projekta plānu caur kuru varam kādā veidā palīdzēt citiem cilvēkiem pasaulē. Es kopā ar sešiem skolasbiedriem izstrādāju projektu, kura ietvaros mēs braucām uz Prāgu un strādājām ar organizāciju, kura rūpējas par invalīdiem, dodot tiem iespēju iejusties sabiedrībā, dejot, spēlēt spēles, dziedāt un zīmēt, just mīlestību un sirsnību no apkārtējiem cilvēkiem. Šo projektu izvēlējos veikt tāpēc, ka tieši ar tādu pašu organizāciju tikai pēc nosaukuma ”SGL” strādāju Nīderlandē visu pagājušo gadu un varēju dalīties pieredzē un aizvest pie viņiem idejas un pasākumus, kurus esam realizējuši šeit. Pieredze bija vienkārši neaizmirstama, pirmajā dienā, kad ieradāmies asistante organizācijā un iepazināmies ar cilvēkiem, valodas barjera nemaz nebija jūtama, mēs kopā gleznojām, kas mums katram ir mājās un kā mūsu dzīve ir veidojusi mūsu personību. Dienas pagāja daloties savos stāstos, brīžam raudot un turot vienam otra rokas, un brīžam smejoties tā, ka logi trīc.

Bija grūti atvadīties no jaunajiem draugiem. Tagad mūsu mērķis ir šo projektu iedibināt kā tradīciju, lai katru gadu kāds dotos uz Prāgu un varētu piedzīvot šo brīnumaino sajūtu.

Citi skolēni šīs projektu nedēļas ietvaros devās uz Bosniju un strādāja ar karā cietušajiem, citi devās uz Amsterdamu un sadarbojās ar Nīderlandes organizācijām, bet kāda grupa devās uz UWC Adriatic un apciemoja savus vienaudžus, daloties pieredzē ar UWC koledžas dzīvi Nīderlandē.

UWC man ir devusi atziņu, ja ir gribasspēks, tad neiespējamais neeksistē, un mēs to cenšamies pierādīt katru dienu un ik sekundi.

Skatoties mazliet atpakaļ, septembra sākumā bijām aizbraukuši uz Beļģijas Ardēņiem. Šis jau ir otrais gads dodamies, lai fiziski sevi norūdītu un strādātu ar YLS youth leadership programmu, mācoties kā iepazīt sevi, kā nebaidīties no grūtībām un izkāpt no savas komforta zonas, lai iegūtu jaunas spējas un iepazītu citus. Šī nedēļa, tāpat kā pagājušogad, mūs visus vēl vairāk satuvināja un no jauna radīja to ģimenisko atmosfēru, un deva iespēju saprast, ka šie ir tavi brāļi un māsas, vistuvākie cilvēki pasaulē. Mēs lēksim viens otram pakaļ upē, dziedāsim līdz saullēktam, cepsim dažādu valstu tradicionālos ēdienus, mācīsimies jaunas valodas un dalīsimies viens ar otru it visā, jo šeit vairs neeksistē nekādas robežas, celtas no stereotipiem un bailēm; mēs esam brīvi, lai mīlētu un pēc tam ar šādām atvērtām sirdīm dotos pasaulē palīdzēt citiem ieraudzīt to, ko nu redzam. Pēc šīs nometnes atgriezāmies atpakaļ ne tikai fiziski, bet arī emocionālo noguruši, gatavi jaunajam mācību gadam un jauniem izaicinājumiem.

Nākamais man ļoti svarīgais notikums, kuram gatavojamies jau vairākus mēnešus, ir Austrumeiropas kultūras nedēļa. Kultūras nedēļa ir laiks, kad visi cilvēki no attiecīgās kultūras sanāk kopā un izstrādā plānu kā ietilpināt visus savus kultūras aspektus vienā nedēļā un kā interesantāk to parādīt citiem. Šī nedēļa ir ļoti svarīga, jo tā ir tava iespēja parādīt visiem no kurienes tu nāc un dot citiem informāciju par savu dzimteni, kuru neatrast internetā un neizlasīt grāmatā. Mūsu kultūras nedēļa sastāvēs no dažādām aktivitātēm – dejošana, valodas, ēdieni, vēsture un nākotne, diskusijas par robežām un sienām, folklora, dziesmas un vēl daudz citas mūsu tradīcijas. Šobrīd veidojam mūsu kultūras nedēļas video un kā jau katra nākamā kultūras nedēļa, šī solās būt vislabākā.

Šobrīd mums ir rudens brīvlaiks un iespēja mazliet uzkrāt enerģiju, bet drīz jau atkal sāksies skola, un no rītiem, lai kāds arī būtu laiks mēs riteņosim uz skolu, dzersim tēju, dziedāsim ”happy birthday” vismaz divas reizes nedēļā un vismaz piecās valodās, dosimies pārgājienos un katru dienu iemācīsimies ar vien variāk par šo pasauli un paši par sevi.

Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez šīs pieredzes un katru dienu kaut kas man atgādina, ka esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē un dzīve šeit, lai gan ne viegla un prasa daudz enerģijas un spēka, bet ir vispilnākā un interesantākā kādu vien spēju iedomāties.

Turpināšu nēsāt savu UWC džemperi vēl gadus pēc koledžas pabeigšanas un zinu, ka atmiņas no šeit pavadītā laika būs visspilgtākās.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s