Viktorija Deksne: Kad laiku nevar apturēt

Autors: Viktorija Deksne
Red Cross Nordic studente

Manās acīs laiks aizlido, bet kāda cita tas varbūt aizskrien, tomēr tas, kā mēs uztveram laiku jau nav no svara, jo  jebkurā gadījumā – tas ne mirkli neapstājās un rit bez mitas. Ir pagājis jau gandrīz vesels gads, kopš pēc lidojuma nokavēšanas un piecu stundu gaidīšanas, tomēr nolaidos Bergenes lidostā un, nedaudz apmulsusi, bet tomēr smaidīga, devos uzraksta „UWC students” virzienā. Tajā brīdī viss jau bija izplānots un es zināju precīzi, kas un kā ar mani notiks. Ehh, sapņi, idejas un ieceres, kas padara mūsu dzīves košākas! Protams, ka nebūt nenotika tā, kā biju gaidījusi, bet tieši tur jau slēpjās likteņa burvība, jo var tikai minēt, kur vedīs nākamā dzīves taka.

Bija plkst. trīs naktī, ja pareiz atceros, kad no Bergenes nokļuvām  Flekē (ciematiņā, kurā atrodas koledža) bija tumšs un neko daudz saskatīt nevarēja, vien tās daudzās, smaidīgās sejas , kas mūs ar atplestām rokām un sirdīm sagaidīja, izkāpjot laukā no autobusa un sperot pirmos soļus vietā, kas divus gadus tiks saukta par majām.

Laiks raiti lidoja kopā ar mani un tika piedzīvots tik daudz smieklu, smaidu un asaru ar cilvēkiem, kurus nemūžam nebūtu gadījies sastapt, ja vien likteņa pirkta rezultātā, mēs visi nebūtu nonākuši  šajā gleznainajā vietā, kas atrodas fjorda krastā un ir klinšu kalnu ielenkumā. Šeit ik diena ir savādāka un arī skats, kas paveras uz jūras pusi nekad neatkārtojās un jo dienas kļūst aizvien elpu aizraujošāks. Ikvienam šeit ir savs stāsts stāstāms un arī es pati savā esmu dalījusies ne vienu vien reizi.

Arī mācības ir bijušas daudz savādākas , kā ierasts, jo ne vien skolotāji nāk no visdažādākajām vietām, bet arī to dara nesot līdzi savu kultūru, kas izpaužas neiedomājami dažādos un nepieredzētos mācīšanas stilos. Skolotājs  no Ganas ik klases mācību stundu uzsāk ar kādu jautru dejas soli, it kā vienkāršais un ikdienišķais fizikas skolotājs no Anglijas pēc mācību stundu beigšanās pārvēršās zirnekļ-cilvēkā, kas viegli kā pūciņa kāpelē pa klintīm un ēku sienām! Angļu valodas skolotājs, kurš ir jau gandrīz galā ar šī gada noveles rakstīšanu… Protams, ne jau vienmēr ir bijis viegli mācīties klasēs, kur uz ik katru uzdoto jautajumu, ir vismaz desmit neticami dažādas atbildes, balstoties uz kultūras atšķirībām, un tik un tā ir jāatrod zelta vidusceļš, tomēr to mācēt ir kas tāds, ko dzīvē ne vienu vien reizi nāksies pielietot.

Tā laiks aizlido un sezonas mainās… Bet ik vasara , kas pienāk ir savādāka un brīžiem ir labi atcerēties to, ka, laiku noķert nevar un apstādināt to būtu pat vēl grūtāk. Ļoti iespējams , ka tas tā ir ar iemeslu, jo laiks sastāv no mirkļiem un tos var apstādināt un satvert ļoti cieši. Tāpēc, lai arī sapņi, ieceres un cerības mani neskaitāmas reizes ir ievedušas miega valstībā, es tomer dzīvoju šodienā un tveru ir mirkli, kas man ir dots! Atlicis vēl viens gads, ko pieredzēt un šis sapnis par mācībām Red Cross Nordic United World College , ko izdzīvot!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s