Undīne Markus: “UWC pieredze manī ir ieaudzinājusi pacietību, iecietību un neslāpējamu zinātkāri”

Autors: Undīne Markus
Li Po Chun UWC studente


(Skats no mūsu istabu “bloka” (mājas) jumta)

Šodien aprit nedēļa kopš esmu atgriezusies Latvijā, nedēļa kopš ar gandarījumu varu teikt, ka esmu pabeigusi savu pirmo International Baccalaureate gadu Li Po Chun United World College of Hong Kong. Sajūta, ka Latvija ir tikai sapnis un mana realitāte ir tur, Honkongā, Āzijas jūnijā, ierakusies starp pirmā gada eksāmenu papīriem ar milzu kafijas krūzi rokās, fonā skanot korejiešu popam, kam līdzi dungo visas istabas biedrenes, neizgaist.

Otrais semestris ir bijis vairāk kā krasi atšķirīgs no pirmā. Varētu pat teikt, ka tās ir bijušas divas dažādas pieredzes, jo, kamēr pirmajā semestrī visi spēki tika koncenrtēti lietu,vietu, cilvēku iepazīšanai, jauno māju, Honkongas, kultūras aptveršanai bāzes līmenī, tikmēr otrajā semestrī mēs visi 240 UWC stidenti jau lielākā vai mazākā mērā bijām iepazinuši viens otru un spējām orientēties jaunajā vidē, līdz ar to, kā cita radīšanas process varēja sākties. Neskatoties uz augstajām akadēmiskajām prasībām, kas uzņēma apgriezienus otrajā semestrī, jo mums, pirmgadniekiem, bija gaidāmas mūsu pirmās PG (predicted grades), kā arī tika izspēlētas otrgadnieku nākotnes kārtis, LPC kopienai izdevās aizmirsties un izbaudīt UWC studenta privilēģijas.

Šķiet, būtu neiespējami ar vienu vārdu vai frāzi aprakstīt manus pēdējos piecus mēnešus, jo semestris sevī ietvēra tik ļoti kontrastējošas lietas, kā dzīvošanu bēdīgi slavenajos Chungking mansions Ķīniešu jaunajā gadā, projektu nedēļu Pekinā, kur veidojām Verbatim teātra izrādi par Care for Children Special Needs School studentiem, uzņemoties atveidot vienu vai vairākus no viņiem, kā arī atklāt viņu patieso lomu skolas kopienā un pat uzstādot savu pirmo IB Vizuālās mākslas izstādi.


Atvadas. Šerila (mans Verbatim teātra uzveduma tēls) un es)

Es piedalījos Model United Nations COP (Change of Pace) Day, pārstāvot Ķīnu Human Rights Council (Cilvēktiesību Konsilijā), kur ar astoņām citām pasaules valstīm apspriedām cilvēktirdzniecības problēmu, kā arī tās esošos un iespējamos risinājumus galvenokārt Āzijā.

Noteikti nespēšu aizmirst Internacionālās Amnestijas sestdienu, kad mūsu skola pilsētas centrā rīkoja Honkongas Semināru par Bēgļu un Patvēruma Meklētāju Tiesībām, kurā tika izspēlēta precīza darbību gaita ar kādu saskaras ik bēglis, ik patvēruma meklētājs, iebraucot Honkongā no citām valstīm. Pasākumā piedalījās citu skolu studenti, lekcijas vadīja juristi, kas ir ieviesuši reformas, kas attiecas uz bēgļu tiesībām Honkongas likumdošanā, kā arī paši patvēruma meklētāji.


(Latīņamerikāņu Kultūras vakara priekšnesums pludmalē)

Notika Latīņamerikāņu, Ķīniešu kultūras vakari, ar Playback terapeitisko teātri uzstājāmies vietējajās skolās, kā arī darba grupās vadījām informatīvas sesijas par HIV un AIDS ne vien LPC, bet arī citu skolu ietvaros.


( LPC Otrā gada studenta teātra projekta izrāde “The Boor”)

Semestra nogalē, pēc Čehova izrādes “The Boor”, kurā galvenajā lomā tēloju Elēnu Popovu, mūsu teātra grupa uzveda izrādi balstītu uz Moiza Kaufmana “Laramī Projektu”. Šī dokumentālā teātra luga ir balstīta uz “hate crime” (naida vadītu slepkavību) un vēsta par Metjū Šeparda, homoseksuāla Vaiomingas Universitātes studenta traģisko nāvi Laramī pilsētā, Vaiomingā. Mūsu teātra klasei izdevās tik labi, ka pat tikām ielūgti jau septembrī uzstāties Honkong Fringe Club teātrī.


(Skats no ainas “Žogs”, Moizs Kaufmans “Laramī Projekts”)

Tas ir tikai neliels ieskats UWC studenta piesātinātajā ikdienā, pie kuras, šķiet, pat esmu pārlieku pieradusi. Šajā gadā esmu ieguvusi, iespējams, tikpat daudz informācijas kā visā savā dzīvē līdz šim. UWC pieredze manī ir ieaudzinājusi pacietību, iecietību, pat sava veida darbaholismu, un neslāpējamu zinātkāri, kas neizsīkst pat nokļūstot citā vidē.

Man noteikti būs nepieciešams daudz vairāk laika, lai pierastu pie Latvijas vides, latviešu valodas daudz lielākās dozās kā vēl jebkad šī gada laikā, jo dzīves temps ir patiesi mainījies, taču bez jaunas enerģijas un mērķiem jaunajam gadam, es viennozīmīgi nespētu jau atkal ierasties motivētākajā kopienā kādā jelkad esmu atradusies- Li Po Chun United World College.

Augusts šķiet jau ir pavisam tuvu, un, lai arī cik skumji nebūtu apzināties to,ka šis būs mans pēdējais gads, es degu nepacietībā satikt 130 jaunus studentus no aptuveni 90 valstīm, katru ar savu stāstu un savām vēlmēm, katru ar spēju mainīt ne vien mūsu LPC kopienu, bet arī manu dzīvi.

Neaizmirstamu vasaru vēlot,
Undīne

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s