Megija Mīlberga: “Pasaules karte ir strauji mainījusi savus izmērus – man saprotamāka un savā ziņā arī tuvāka”

Autors: Megija Mīlberga, UWC Vācijas vasaras kursu studente

Šodien aprit tieši trīs nedēļas, kopš brīža, kad sešos no rīta sēdos lidmašīnā, lai dotos uz mazo ciematu Vācijas dienvidos- Buchenbach un piedalītos divu nedēļu ilgā kursā par klimata pārmaiņām. Vietu, kuru divas nedēļās saucu par savām mājām, sākotnēji sagaidīju ar bažām, jo ceļā, tā vien šķita, ka viss, kas vien varēja noiet greizi, arī nogāja. Starp lidojumu kavējumiem, neesošiem autobusiem un pazudušām biļetēm nereti šķita, ka visi spēki ir sazvērējušies pret mani un manu nokļūšanu galamērķī.

Es nekad nebūtu spējusi iztēloties, kādu ietekmi divu nedēļu laikā spēs atstāt 36 ,iepriekš nepazīstami jaunieši. Prāta nostūrī saprotot, ka mums ir dotas vien divas nedēļas aizspriedumi, nedrošība un pat kautrība tika mesti pie malas jau pirmajās stundās, atstājot vietu  ziņkārībai un iepazīšanas dziņai.

Vaicāti, kāds būtu vārds, kurš raksturotu šīs divas nedēļas, vairākums, nesaistīti atbildēja “change”. Patiesi, pārmaiņas kūsā kā manā, tā manu jauniegūto draugu prātos. Un kā gan citādi? Nepārtraukta sevis izaicināšana un jaunu spēku apzināšana burtiski pavēra prātu cilvēka spēku neierobežotībai.

Lielākais izaicinājums un reizē ieguvums, ar kuru sastapos bija canyoning- rāpšanās klinšainos strautos. Kamēr spēru smagos soļus ledainajā ūdeni, nereti paklupdama aiz asajiem akmeņiem, es guvu vienu mācību pēc otras. Iepazīstot izaicinājuma milzīgo spēku un uzvaras, kaut vien sev zināmas, saldo garšu- sev pretim pastieptajās rokās un smaidu pilnajās sejās es saskatīju piepildījumu- tu šobrīd dari kaut ko īpašu un tu tajā dalies ar brīnišķīgiem cilvēkiem.

Paralēli multikulturālajai videi, milzīgu lomu spēlēja daudzpusīgās aktivitātes, kuras piepildīja katru dienu no 7.00 no rīta līdz 22.00 vakarā. Diskusijas, brīvprātīgais darbs, radošās darbnīcas, pārgājieni, lekcijas bija atslēgas vārdi, kuri palīdzēja mums saskatīt savu lomu pasaulē notiekošajās pārmaiņās.

Šķiet, pasaules karte ir strauji mainījusi savus izmērus, procesā kļūstot man saprotamāka un savā ziņā arī tuvāka. Itālija, Vācija, Beļģija, Irāna, Čīle, Zviedrija…. vairs nekad nebūs tikai norobežotas teritorijas kartē, jo mums ir bijusi iespēja iepazīt vienam otru. Šī pieredze pavēra  redzesloku, aptverot visu pasaules iedzīvotāju ciešo saistību un ļāva izprast ikkatras savas rīcības sekas. Cik garš ir produktu ceļš un kādas pārmaiņas mēs spējam radīt nedaudz mainot savus ieradumus? Tie ir vien daži no jautājumiem, kurus esmu paņēmusi sev līdz arī ikdienas dzīvē.

Manā prātā ir iedēstīts nemiers un ziņkārība, kas jau nedēļu tirda uzzināt vēl un vēl. Šī pieredze ir kalpojusi ne tikai par brīnišķīgām atmiņām, bet arī spēcīgu iesākumu. Galu galā, kādēļ nepalīdzēt, kādēļ neietekmēt, kādēļ nesaudzēt un nelikt domāt,ja tavos spēkos ir to darīt.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s