Amanda Ertmane: “Mans redzesloks ir paplašinājies un zinātkāre kļuvusi lielāka”

Autors: Amanda Ertmane, 2012. gada UWC Vācijas vasaras kursu studente

Kopš esmu atgriezusies mājās atpakaļ savā ikdienas ritmā, to papildina neaizmirstamas atmiņas par pavadīto laiku Vācijā un sarakstes internetā, ar jauniepazītajiem draugiem.

Pirmos dalībniekus netīšām satiku jau vilciena stacijā kaimiņpilsētā. Uzsāku nelielu sarunu- vēlējos būt droša, ka esmu atradusi pareizo peronu un gaidu īsto vilcienu. Ilgu laiku nevajadzēja, lai saprastu, ka dodamies uz vienu mērķi un dzīvosim kopā, vietā, ko divas nedēļas dēvēsim par mājām. Pirms devos ceļā, es nezināju, kas mani sagaida un uz, ko esmu parakstījusies, taču pēc mūsu draudzīgās sagaidīšanas galapunktā- Vācijas ciematā Buchenbach, es biju pārliecināta- viss būs kārtībā!

Neaptverami, kā cilvēki var sadraudzēties vien divu nedēļu laikā. Tik dažādas tautības, valodas, ādas krāsas un kultūras, bet visus vieno kopīgs notikums- notikums, kurš jāveido visiem kopā! Kautrībai šādos brīžos vairs nav vietas- ej, iepazīsties, izzini, izbaudi un piedzīvo!

Katra diena bija kā liels notikums- lekcijas, spēles, grupu darbi, pārgājieni, brīvprātīgie darbi- sajūta kā neapturamā virpulī, kurā nav laika pat paskatīties pulkstenī.

Pēc šī visa, pilnīgi droši varu piekrist apgalvojumam, ka laiks skrien vēja spārniem, vienmēr likās, ka diena bijusi par īsu, tāpēc miegam tika atvēlētas vien dažas stundas.

Internacionālā vide katru dienu mani uzlādēja ar vien vairāk, es vienmēr jutos ar enerģiju pildīta un pozitīvi noskaņota. Vārds- nogurums- tika pilnīgi izskausts.

Pēc jautājuma dalībniekiem, kas viņuprāt bijis interesantākais piedzīvojums divu nedēļu laikā, gandrīz katrs atbildēja- rāpšanās klinšainā, ledaini aukstā, kalnu upē. Nenoliedzami, tā ir jauna lappuse spilgtāko izaicinājumu sarakstā, arī man. Tu, upe un nosalušas pēdas.. bet tas viss kopā- sevis pārvarēšana un pierādīšana sev uz, ko esi spējīgs.

Man patīk sajūta, ja es varu ne tikai ņemt, bet arī dot- jeb gandarījums par brīvprātīgā darba aktivitātēm. Tagad zinu, ka nezāļu ravēšana un cīņa mežmalā ar milzu augiem, var būt ne vien fiziski grūta un nogurdinoša, bet arī ārkārtīgi jautra un pozitīva.

Kā krāšņāko notikumu varu atzīmēt kultūras vakaru. Dejas, dziesmas, rotaļas, ēdieni un tautu tērpi- tas ir tikai mazs ieskats visā. Ungāru jaunietis man izteica frāzi, ka viņam neesot ne jausmas, kāds izskatās mūsu tautu tērps, kā skan valoda un kas kultūru atspoguļo vislabāk, pēc šīs sarunas man nebija šaubu- latviešu tautu dejas, apvienojumā ar Baltijas jauniešiem, būs īstais trumpis! Nekļūdīgi!

Jauni draugi, nenovērtējami liela pieredze, lekcijās dzirdētais- tā ir tikai daļa no tā, ko esmu ieguvusi. Viss piedzīvotais ir pavēris jaunu skatu punktu. Mans redzesloks ir paplašinājies un zinātkāre kļuvusi lielāka. Jaunas lietas, par kurām vēlos zināt un izzināt.

Šī bija pirmā, bet ceru, ka ne pēdējā reize, kad satiku idejām bagātos, aktīvos jauniešus, kurus droši saucu par saviem draugiem. Sev līdzi esmu paņēmusi tikai to labāko- atmiņas. Tās paliks nemainīgas- vislabākās!

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s