Emīls Sietiņš: “Šie gadi ir ne tikai pacilājuši, bet arī rūdījuši.”

Par 2 gadiem
/
Emīls Sietiņš, UWC RCN 2012 – 2014/

Nekad neesmu zinājis ko atbildēt, kad kāds no mājiniekiem uzdod jautājumu: „Kā tev iet Norvēģijā?”. Lai cik vienkāršs tas izklausītos, uz to ir neiespējami atbildēt! Vismaz ne ar vienkāršu atbildi. Parasti aprobežojos ar īsu „Labi”, skaidri zinot, ka nekādu apskaidrību šī atbilde nav viesusi nedz man, nedz cilvēkam, kurš uzdevis šo jautājumu. Bet kā, lūdzu, tu, cilvēks, vari pateikt, ka šie divi gadi ir bijuši līdz šim paši labākie mani dzīves gadi, bet tajā pašā laikā arī visgrūtākie? Kā tu vari pateikt cik daudz pasakainus draugus esi ieguvis un cik daudziem ir nācies teikt ardievas? Cik daudzas naktis esi pavadījis nomodā neguļot un rakstot EE vai IA (un vēl izskaidrot, kas tie tādi ir), vai cik daudzas naktis esi pavadījis nomodā sēžot pie ugunskura dziedot dziesmas un ēdot zefīrus? Vai to kā tev negaršo ēdnīcas fiskekake, bet cik ļoti patīk sēdēt pie ēdnīcas galda kaut vai visas divas stundas runājot ar skolasbiedriem par gan nopietnām, gan mazāk nopietnām tēmām? Ar vārdiem nepietiek, lai aprakstītu to kā man ir gājis. Bez tam – ja pat atrastos tie īstie zelta vārdi, ko teikt, es nedomāju, ka šis ieraksts spētu būt tik garš, bet ja spētu, tad noteikti jūsu pacietība ne.

emils.sietins


Kaut gan filozofijas stundas koledžā man ir iemācījušas to, ka uz dzīvi un tās notikumu gaitu var skatīties visvisādos veidos, šajā rakstā, domāju, ka atskatoties atpakaļ uz diviem pēdējiem dzīves gadiem, bridīšu pa atmiņu purvu apvilcis zābakus fatālisma krāsā, ignorējot Sartra un Kjerkegora kliedzienus par cilvēka brīvo gribu un notikumu ķēdes mazsvarīgumu.

Pirms četriem gadiem mans brālis tikko bija beidzis augstskolu un izlēma doties brīvprātīgajā darbā. Tā bija sagadījies, ka viņš tika nosūtīts uz Norvēģijas mazo mazītiņo pilsētiņu Flekki. Mans brālis kā brīvprātīgais strādāja Flekkes bērnudārzā un nedēļas nogalēs brauca uz turpat esošo rehabilitācijas centru, lai strādātu ar cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Tur arī viņš sastapās ar studentiem no turpat esošās koledžas. Laikā, kurā viņš strādāja Flekkē, mans brālis paspēja paviesoties arī pašā koledžā, uzzinot daudz ko par pašu studentu dzīvi, skolas misiju un galu galā to kas, kur un kā šajā skolā var pieteikties.

Ilgi nedomājot, brāļa pamudināts, es arī izlēmu izmēģināt savu veiksmi piesakoties UWC Latvija rīkotajā konkursā un pēc sīvām 3 atlases kārtām izcīnīju savu vietu Sarkanā Krusta Ziemeļu Apvienotajā Pasaules koledžā. Mans pārsteigums izrādījās neviltots uzzinot, ka esmu uzvarējis un ticis mācīties un dzīvot Flekkē – tajā pašā ciematā, kur pirms diviem gadiem paralēli skolas notikumiem un studentu dzīvei dzīvoja un strādāja mans brālis!

Vēl tagad atceros satraukumu, kas valdīja sirdī, kad pirmo reizi, četros no rīta, ieraudzīju mazo studentu ciematiņu un dažus studentus, kuri vicinot karogus un sitot dūres pret autobusa logiem mūs sagaidīja ierodamies jaunajās mājās. Atceros pirmos apskāvienus ar saviem otrgadniekiem-istabas biedriem, kuri speciāli bija palikuši nomodā līdz četriem no rīta, lai sagaidītu ierodamies mani. To kā pirmo reizi sēdēju savā gultā un ar neveikliem pirkstiem centos uzkabināt no mājām atvestos aizkarus uz nostiepjamā striķa, tikai lai pēcāk atskārstu, ka tie ir par mazu. Atceros pirmo rītu, kurā visa istaba kopīgi devāmies staigāt apkārt koledžai un manā plānotājā ierakstītos četrus savu istabas biedru vārdus, lai pirmajās dienās vismaz atcerētos tos!

emils.sietins2

Bet divi gadi ir paskrējuši vēja spārniem – laika sprīdis, kas likās tik garš, pirms braukšanas prom no mājām, ir pagājis teju vienas elpas vilcienā, pāri atstājot vien miljons atmiņu un draugu visas dzīves garumā.

Šie gadi ir ne tikai pacilājuši, bet arī rūdījuši. Kaitējuši kā karstu dzelzi un tad grūduši aukstā ūdenī. Šajā skolā tu nemācies tikai sešus mācību priekšmetus – papildus tam tu uzzini daudz ko svarīgāku. Zināšanas par cilvēkiem tev apkārt, par sevi, par dzīvi. Šeit ir bijušas dienas, kurās ar sparu piepildās Sant-Ekziperī atziņa par to, ka „arī starp cilvēkiem ir vientulīgi” un dienas, kurās mācību nasta liekas pārlieku grūta. Bet tas viss tikai rūda un padara stiprāku.

Kā jau iepriekš minēju – ja sāktu aprakstīts visus notikumus, noteikti sarakstītu 100 EE. Kad viss ir beidzies pāri ir palikušas tikai atmiņas, kuras kā vecus ģimenes albumus vari nocelt no sava prāta plauktiem un pāršķirstīt, pieraudzīt, lai neizbalē…

emils.sietins2

 

 

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s