Ilze Auziņa: “jutos pieņemta no matu galiņiem līdz papēžiem”

/Ilze Auziņa, UWC-USA Vasaras Programma 2014/

  • “Obligāti sūti man ziņu katrā lidostā, mīlu tevi!”

Tie bija pēdējie vārdi latviešu valodā, kurus vēl dzirdēju, ejot cauri drošības kontrolei Rīgas lidostā. Protams, ka tos teica mana mamma, kura, kā jau visas mammas, bija uztraukusies daudz vairāk par mani, kaut gan mana sirds jau šajā mirklī sāka dunnēt tik skaļi, jo tik tiešām mans ceļojums uz Ameriku bija sācies. Ja kaut viens no jums man ziemā būtu teicis, ka es 20. jūnijā lidošu uz Ameriku, lai piedalītos UWC rīkotā starptautiskā vasaras nometnē “The Global Leadership Forum” kopā ar vēl 12 jauniešiem no visas pasaules, es smejoties būtu teikusi, “kad sapņo, aizver acis”! Tikai tad manas acis bija plaši atvērtas, bet mans sapnis jau bija paspējis kļūt par realitāti.

 ilze1

Es veros uz leju baltā, pūkainā cukurvatē. Dažviet zem tās pat redzams ir nebeidzams deķis, kurš sastāv no maziem lāpījumiem, katru savā krāsā, bet tiem visiem pāri ir pārvēlušies gari makaroni, te zili, te pelēki. Es lidoju un manas domas lido līdz ar mani, jo šī ir pirmā reize, kad atrodos tik augstu starp mākoņiem, bet te jau manā sejā atplaukst smaids, jo es izdzirdu frāzi:

  • “Starting to land in Albuquerque.”

Kas varbūt kādam citam nozīmē gluži neko, bet man – visu pasauli.

“Kas mani sagaidīs? Kurp es dodos? Kā būs? Ko es tur darīšu?” – Šādi neskaitāmi jautājumi šaudījās cauri manai galvai, taču tur jau es to ieraudzīju lapiņu ar vārdu “Ilze” un cilvēku ar sirsnīgāko smaidu sejā. Klusa nopūta izlauzās caur manām lūpām, jo, beidzot es to apzinājos – šajā mirklī es esmu īstajā vietā un īstajā laikā uz pasaules, un man nav no kā baidīties.

Pāris stundas es vēros New Mexico fantastiskajā dabā un šosejas nebeidzamajos līkumos ar sajūtu, ka mani ved uz nekurieni. Tad pēkšņi, nekurienes pašā viducī gluži kā kādā Harija Potera cienīgā filmā “iznirst” pils jeb vieta, kuru es pilnīgi atklāti varēju saukt par mājām turpmākās 2 nedēļas, jo kas gan cits rada to māju sajūtu, kā cilvēki, kuri ir tev apkārt, tači šie cilvēki man kļuva tik pat tuvi kā ģimene, lai gan pirmajā mirklī nemaz nešķita, ka kas tāds ir vispār iespējams. . .

“Trupti, Pooja, Nasif, Torran, Rama, Sandile” un tā tālāk līdz kamēr tava mēle ir sasējusies mezglā un tu vairs nespēj pateikt neko jeb pati pirmā vārdu spēle ar mazu izmisušu saucienu man galvā – vai to ir vispār iespējams atcerēties?! Ir! Un tagad to es pavisam droši varu apgalvot, bet, kas mani nomierināja tad? Fakts, ka ikviens no mums bija šādā situācijā un mācība, ka kļūdīties, tas ir tikai dabiski, mēs mācāmies no savām kļūdām. Galvenais ir pieņemt vienam otru, un tieši tā es arī jutos – pieņemta “no matu galiņiem līdz papēžiem”.

ilze2

Tā bija fantastiskā sajūta, dzīvot bez bailēm izteikt savu viedokli, jo nav tikai vienas pareizas atbildes. Izcelt katram savu individualitāti, pieņemt citam citu tādu, kādi mēs esam, neslēpjot emocijas, priecājoties arī par citu panākumiem, jo patiesībā mēs visi esam saistīti, jo šī pasaule, uz kuras mēs dzīvojam, ir tikai viena. Mūsdienās atrašanās vieta ir tikai laika jautājums, jo pasaule patiešām ir pilna tādu pašu radošu, uzņēmīgu cilvēku kā tu, un zināt ko – mēs esam spēks. To lieliski apstiprina šis fakts, ko es uzzināju:

More than half of the world’s population is under age of 25”.

Tas lika man noelsties, jo, cik gan bieži, esam nolikti “aizmugurē”, jo esam par jaunu, lai saprastu, esam par mazu, lai spētu, ko mainīt. Šis fakts to vienkārši apgāž. Gluži kā frāze, ko mums pateica pirmajā dienā – there’s more in you than you realize. Tas likās tik muļķīgi – kā gan kādi sveši cilvēki liks man domāt, ka es patiešām spēju, ko vairāk, nekā pati apzinos, bet tas notika. Šo divu nedēļu laikā viņi man “iemācījā” noticēt sev, nešaustīt sevi, bet gan atbalstīt, to pašu darot arī pret citiem. Viss tas, kam es izgāju cauri mani mainīja. To nevar aprakstīt vārdos, jo ne jau tas bija kāds viens konkurēts uzdevums vai pārgājiens, vai dzīvošanā meža vidū teltīs, tā bija šī te mazā sabiedrība, ko mēs bijām izveidojuši. Vieta, kur ikviens ir pieņemts un viss sākas jau no pavisām mazām bieži vien nenovērtētām lietām kā draudzība, kura pamazām divu nedēļu laikā izaug par ko lielu un skaistu – mīlestību, jo es patiešām varu teikt, ka ikvienu cilvēku no šīs vasaras nometnes es neaizmirsīšu, jo tieši viņu dēļ es esmu kļuvusi par cilvēku, kāda es esmu tagad un kāda es cerams būšu visu savu atlikušo mūžu – laimīga. Jo ne jau naudā, izskatā, atrašanās vietā slēpjas laime. Laime, tā ir sajūta un vismaz manuprāt tā rodas tad, kad tu jūties mīlēts un sniedz to arī atpakaļ. Un patiešām laimīga es jutos ikvienā mirklī šo divu nedēļu laikā – gan ravējot dienas karstumā, gan kāpjot kalnos, gan mācoties, gan satiekot vilkus, gan vienkārši smejoties vai vakarā pēc garās dienas atkrītot gultā. Vienkārši laimīga par šo fantastisko iespēju, kas man ir piešķirta kā no zila gaisa nokritusi dāvana.

ilze3

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s