Verners Kalniņš: “Mēs visi paliksim viens otram kā otra ģimene.”

/Verners Kalniņš, UWC Turcijas Vasaras Programma 2014/

10549191_10152626728539376_5905667396721952740_o

Es zināju, kas viss būs kārtībā. Es to jutu. Kad izkāpu Stambulas lidostā, sapratu, ka tik vienkārši gan nebūs. Es atrados austrumu pasaulē, vienā no zemes pārapdzīvotākajām pilsētām starp 17 miljoniem iedzīvotāju viens. Iziet cauri Stambulas lidostai prasīja tik pat daudz laika kā pāriet pāri Vanšu tiltam no Nacionālā teātra līdz Arhīvam. Pēc šīs vakara pastaigas es beidzot sameklēju kādu, kuram pēc idejas būtu jāatbild par manu miesu nākamās divas nedēļas. Speciāli daudz nefilozofēju pirms brauciena, kā varētu būt, vai ko es no šī visa vispār sagaidu. Gribēju uzsūkt maksimāli daudz no visa tā, kas man tika dots. Es zināju, ka visam jāizdodas. Es uzticējos sev, un ļāvu visam mijiedarboties, kā tas bija paredzēts, un izvērsties, kā tam pa īstam vajadzēja arī strādāt.

001339380011

Iepazīstoties jau ar pirmajiem pasniedzējiem un pāris dalībniekiem brauciena laikā no lidostas uz nometnes vietu, es sapratu, ka esmu kā zivs ūdenī. Neticami bija tas, ka apkārt man beidzot vienuviet bija tik daudz man līdzīgu cilvēku. Divas nedēļas es nodzīvoju starp neaizmirstama patiesuma, neviltota intelekta, zināšanu un vienkārši pozitīvi patīkamas komunikācijas viļņiem. Divu nedēļu laikā no apmēram piecdesmit nometnē dzīvojošajiem cilvēkiem es ieguvu ļoti lielu daudzumu akadēmisko zināšanu no šīm kursā apskatāmajām sociālajām tēmām, pilnīgi jaunu dzīves skatījumu un domāšanas veidu, pateicoties šai unikālajai internacionālajai videi, kurā dzīvojām. Kā dalībnieks Stambulas kursā biju vienīgais pārstāvis no visām Baltijas valstīm, līdz ar to manāmi uzlaboju arī savu angļu valodu. Tik īsā laika posmā ieguvu nepieklājīgu daudzumu ar draugiem – visdažādāko kultūru pārstāvjiem. Es negribu izklausīties klišejisks, bet, vienkārši sakot, es iemīlējos tāpat kā lielākā daļa pārējo dalībnieku šajā atmosfērā, ko radīja un deva mums lieliskā UWC kursa organizatoru komanda. Šie cilvēki man daudzos jautājumos kļuva par autoritātēm. Šis lielais piedzīvojums manī tikai atstāja cerību, ka šajā pasaulē šodien kaut ko var mainīt.

001339380020

Ziniet, šīs sajūtas aprakstīt var droši vien tikai ļoti, ļoti labs dzejnieks.

Tas ir kaut kas tāds, ko es novēlētu jebkuram. Tik asaru, cik es izlēju pa divām nedēļām, es nebiju raudājis kopš zīdaiņa vecuma. Es augsti novērtēju, ka man tika dota šāda iespēja (diemžēl bez Rīgas Domes finansiālā atbalsta). Nav nekāds noslēpums, ka visi cilvēki, cik mēs esam dažādi, tik patiesībā – līdzīgi. Esmu priecīgs, ka esmu atstājis tur, Turcijā, visus tipiskos latvieša naivos uzskatus un muļķīgos aizspriedumus.

Kursam ejot uz beigām, sajūta bija kā mostoties skaista sapņa vidū. Katra diena bija tik veiksmīgi piepildīta, ka diena kursa šķita kā vesels mēnesis aizvadīts. Neviens neticēja, ka tas varētu beigties līdz pat pēdējām minūtēm. Mēs visi paliksim viens otram kā otra ģimene.

001339380029

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s