SANATORIJA / tikai vēl labāk.

/Vanesa Strautniece, UWC Adriatic 2014 – 2016/

Šķiet, iedomājoties jebko, kura centrā vai iekšienē cilvēks atrodas, lai tā būtu telpa vai vide, ir skaidrs, ka no malas to nav iespējams redzēt. Šis ir pirmais un visspēcīgākais iemesls, kā dēļ ir vērts doties projām, nokļūt sev ārpusē. Ja vēl pie tam to var apvienot ar izglītību, tad tas ir bezgalīgi skaisti.
***

Vanesa Strautniece
Lielākā daļa studentu, kuri ir mācījušies kādu laiku ārzemēs, parasti savos stāstos dāsni piedāvā klasiskās banalitātes par savu pieredzi, par kurām lielākoties ‘nav vārdu, lai tās aprakstītu’ (varbūt tad labāk nerakstīt?). Distancējoties no personīgajiem piedzīvojumiem (pārdzīvojumiem), kas neizbēgami uzrodas, nonākot mazā ciematiņā Itālijā ar jūru, klintīm, dziedošiem skolas biedriem, burvīgu saldējumu un, galu galā, izcilu skolu, gribu vien pieminēt pāris novērojumu, par to, kas mainījies, kopš šeit mācos.

Pametot mājas, pietiek ar dažām nedēļām, lai daudz kas kļūtu skaidrs. Kas pietrūkst, kas patīk, no kā beidzot var tikt vaļā, kā mainās uzvedība, nonākot jaunā vietā. Ierodoties UWC, vienīgā, kas ar mani bija kopā, biju es pati: pirmo reizi visā mūžā beidzot ilgi gaidītais brīdis, kas vienmēr licies (un nudien ir) vilinošs. Teikšu godīgi — es neesmu nedz pārlieku patriotiska, nedz arī fanātiski pieķeros cilvēkiem, tātad nekāda nepārvarama piesaiste mājām man nebija, taču iespējams, tieši šis attālums palīdz saprast atšķirības starp veco un jauno dzīvi. Laikam gan arī likumsakarīgi, ka cilvēki bieži novērtē to, kā nav, vai to, kas ir tālu. Atbraucot uz šejieni, pēc laika man vairs nebija šaubu par to, kas  man ir dārgs un tuvs.

Dzīvojot koledžā, dzīve strauji maina ātrumu, un galva ar visām tās domām, šķiet, sāk līdzināties bezgalīgam kosmosam. Dažkārt gribētos vienkārši apstāties un aiziet uz mazo ostiņu tepat pie mājām (vēl joprojām dīvaini teikt ‘mājas’), bet tad parādās kaut kas aizraujošs tepat koledžā, un jābūt tam visam pa vidu. Tas ir kā bezgalīgais paradokss ar gulētiešanu un pusnakti: lai kā gribētos izpildīt ‘šonakt gan es beidzot pagulēšu’,  tā ap divpadsmitiem kaut kas sāk notikt. Atceros, vienreiz ar meiteni no blakus istabiņas atklājām, cik aizraujoša ir sinonīmu vārdnīca, piemēram, ‘fast’ vietā var teikt ‘PDQ’ jeb ‘pretty damn quick’, vai citu reizi – pārsteigumi jubilāriem, sagaidot dzimšanas dienas, kad visa virtuve ir ar gaismiņām, krāsainu papīrīšu virtenēm, sedziņām, šokoldādes kūkām un noteikti kādu, kuram ir ģitāra. Gandrīz visiem pirmajā mācību gadā paliek 18 — tas taču ir svarīgi, to nevar ignorēt. Kādu citu reizi— ir noticis pasaules politikā svarīgs notikums un tadā gadījumā skaidrs, ka visi vienā istabiņā lasīsim ziņas un apspriedīsim to.

Par akadēmisko dzīvi – sirdi sildoši  ir zināt, ka pasaulē eksistē skola, kurā nepastāv hierarhijas starp skolotāju un skolnieku, kurā mācītajam ir saturs un jēga, mācītajam ir sistēma un pamatojums. Skola, kurā esot, negribas slimot, jo nokavēt diskusiju par avangardu būtu muļķīgi. Katru dienu, sēžot stundās, es padomāju, ka ir tik labi būt vietā, kur ir abpusēja aizrautība – gan no skolēniem, gan skolotājiem — turklāt tādiem, kuriem pašiem ir interese tajā, par ko viņi mums stāsta.  Diskusijas parasti turpinās vēl ilgi pēc tam, mācību saturs seko ik uz soļa, piemēram, nesen bija tāds gadījums: vakarā viena meitene, jau samiegojusies, ienāca vannasistabā un viņai uz biksēm bija pielipusi lapiņa ar trīs sengrieķu vārdiem – Cephalus, Polemarchus, Thrasymachus – Sokrata sarunu biedriem no Platona “Valsts”.  Atceros arī, kā pirms rudens brīvdienām agri no rīta autobusa pieturā satiku savu literatūras skolotāju, es jautāju, vai viņš dosies uz Horvātiju viens pats, un viņš teica: “Nē. Braukšu kopā ar Bovarī kundzi.”

Vēl pirms gada man UWC bija vislielākais sapnis, un nekas nav mainījies, esot sapnī iekšā. Jā, ir grūti un galvenokārt tāpēc, ka visam gribas veltīt daudz laika, visu gribas izdarīt pēc iespējas labāk, bet paralēli mācībām taču vēl jāpadzied, jāaiziet skatīties saulriets, jāiet paskriet, jābrauc paslēpot, jāraksta vēstules, jāpaguļ pie jūras un jāpaskatās zvaigznēs — tā te ir, tā te notiek.

Man ir pastāvīgs prieks par dzīvi un notiekošo. Šī pieredze, šķiet, ir visdaudzpusīgākā un skaistākā, kādu iespējams iegūt vidusskolas pēdējos gados. Koledžai ir dziednieciskas spējas, tā ir mana sanatorija un paldies par to.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s