SANATORIJA / tikai vēl labāk.

/Vanesa Strautniece, UWC Adriatic 2014 – 2016/

Šķiet, iedomājoties jebko, kura centrā vai iekšienē cilvēks atrodas, lai tā būtu telpa vai vide, ir skaidrs, ka no malas to nav iespējams redzēt. Šis ir pirmais un visspēcīgākais iemesls, kā dēļ ir vērts doties projām, nokļūt sev ārpusē. Ja vēl pie tam to var apvienot ar izglītību, tad tas ir bezgalīgi skaisti.
***

Vanesa Strautniece Continue reading

Advertisements

Sveiciens Latvijai 96 gadu jubilejā!

Aleksandrs Ablažēvičs (UWC Atlantic, 2013-2015) kopā ar saviem draugiem sveic Latviju Neatkarības Dienā!

Elizabete Romanovska: “ir vērts riskēt, vienmēr tiekties iegūt jaunas zināšanas un citreiz nedomāt loģiski, bet ar sirdi!”

/Elizabete Romanovska, UWC RCN 2013 – 2015/

elizabete1Kopš pēdējās reizes, kad rakstīju blogu par koledžu kas apvieno pasauli mazā Norvēģijas ciematā ar 180 iedzīvotājiem ir mainījies daudz. Es pati, cilvēki man apkārt un koledža. Kā reiz teica Rainis: “Pastāvēs, kas mainīsies”. Varu ar prieku sirdī teikt mēs maināmies un augam ikdienu. Dienas ir pārpildītas un 24 stundas noteikti nav pietiekami, lai izdarītu visu. Tas liek mācīties plānot laiku, izsprast, diskutēt, izlemt un pieņemt lēmumus.

Continue reading

Verners Kalniņš: “Mēs visi paliksim viens otram kā otra ģimene.”

/Verners Kalniņš, UWC Turcijas Vasaras Programma 2014/

10549191_10152626728539376_5905667396721952740_o

Es zināju, kas viss būs kārtībā. Es to jutu. Kad izkāpu Stambulas lidostā, sapratu, ka tik vienkārši gan nebūs. Es atrados austrumu pasaulē, vienā no zemes pārapdzīvotākajām pilsētām starp 17 miljoniem iedzīvotāju viens. Iziet cauri Stambulas lidostai prasīja tik pat daudz laika kā pāriet pāri Vanšu tiltam no Nacionālā teātra līdz Arhīvam. Pēc šīs vakara pastaigas es beidzot sameklēju kādu, kuram pēc idejas būtu jāatbild par manu miesu nākamās divas nedēļas. Speciāli daudz nefilozofēju pirms brauciena, kā varētu būt, vai ko es no šī visa vispār sagaidu. Gribēju uzsūkt maksimāli daudz no visa tā, kas man tika dots. Es zināju, ka visam jāizdodas. Es uzticējos sev, un ļāvu visam mijiedarboties, kā tas bija paredzēts, un izvērsties, kā tam pa īstam vajadzēja arī strādāt.

Continue reading

Image

Sveicam!

uwc-plakats2014

Ilze Auziņa: “jutos pieņemta no matu galiņiem līdz papēžiem”

/Ilze Auziņa, UWC-USA Vasaras Programma 2014/

  • “Obligāti sūti man ziņu katrā lidostā, mīlu tevi!”

Tie bija pēdējie vārdi latviešu valodā, kurus vēl dzirdēju, ejot cauri drošības kontrolei Rīgas lidostā. Protams, ka tos teica mana mamma, kura, kā jau visas mammas, bija uztraukusies daudz vairāk par mani, kaut gan mana sirds jau šajā mirklī sāka dunnēt tik skaļi, jo tik tiešām mans ceļojums uz Ameriku bija sācies. Ja kaut viens no jums man ziemā būtu teicis, ka es 20. jūnijā lidošu uz Ameriku, lai piedalītos UWC rīkotā starptautiskā vasaras nometnē “The Global Leadership Forum” kopā ar vēl 12 jauniešiem no visas pasaules, es smejoties būtu teikusi, “kad sapņo, aizver acis”! Tikai tad manas acis bija plaši atvērtas, bet mans sapnis jau bija paspējis kļūt par realitāti.

 ilze1

Continue reading

Emīls Sietiņš: “Šie gadi ir ne tikai pacilājuši, bet arī rūdījuši.”

Par 2 gadiem
/
Emīls Sietiņš, UWC RCN 2012 – 2014/

Nekad neesmu zinājis ko atbildēt, kad kāds no mājiniekiem uzdod jautājumu: „Kā tev iet Norvēģijā?”. Lai cik vienkāršs tas izklausītos, uz to ir neiespējami atbildēt! Vismaz ne ar vienkāršu atbildi. Parasti aprobežojos ar īsu „Labi”, skaidri zinot, ka nekādu apskaidrību šī atbilde nav viesusi nedz man, nedz cilvēkam, kurš uzdevis šo jautājumu. Bet kā, lūdzu, tu, cilvēks, vari pateikt, ka šie divi gadi ir bijuši līdz šim paši labākie mani dzīves gadi, bet tajā pašā laikā arī visgrūtākie? Kā tu vari pateikt cik daudz pasakainus draugus esi ieguvis un cik daudziem ir nācies teikt ardievas? Cik daudzas naktis esi pavadījis nomodā neguļot un rakstot EE vai IA (un vēl izskaidrot, kas tie tādi ir), vai cik daudzas naktis esi pavadījis nomodā sēžot pie ugunskura dziedot dziesmas un ēdot zefīrus? Vai to kā tev negaršo ēdnīcas fiskekake, bet cik ļoti patīk sēdēt pie ēdnīcas galda kaut vai visas divas stundas runājot ar skolasbiedriem par gan nopietnām, gan mazāk nopietnām tēmām? Ar vārdiem nepietiek, lai aprakstītu to kā man ir gājis. Bez tam – ja pat atrastos tie īstie zelta vārdi, ko teikt, es nedomāju, ka šis ieraksts spētu būt tik garš, bet ja spētu, tad noteikti jūsu pacietība ne.

emils.sietins

Continue reading