Tag Archives: UWC Adriatic

SANATORIJA / tikai vēl labāk.

/Vanesa Strautniece, UWC Adriatic 2014 – 2016/

Šķiet, iedomājoties jebko, kura centrā vai iekšienē cilvēks atrodas, lai tā būtu telpa vai vide, ir skaidrs, ka no malas to nav iespējams redzēt. Šis ir pirmais un visspēcīgākais iemesls, kā dēļ ir vērts doties projām, nokļūt sev ārpusē. Ja vēl pie tam to var apvienot ar izglītību, tad tas ir bezgalīgi skaisti.
***

Vanesa Strautniece Continue reading

2012. gada UWC stipendiju pasniegšanas ceremonija LR Ārlietu ministrijā

Autors: Laima Ruduša

 Foto no LR Ārlietu ministrijas foto arhīva

Pases pārbaude, vārda salīdzināšana pret atļauto personu sarakstu, magnētiskās kartes izsniegšana; šī ciešā parbaude šķietami atgādina braucienus uz ārzemēm, nevis ieiešanu stipendiju pasniegšanas ceremonijā. Bet šīs procedūras nāk ar teritoriju, jo mūsu ašie UWC Latvijas Organizācijas rūķīši ir kārtīgi pastrādājuši – šī gada stipendiju pasniegšanas ceremoniju jau ne pirmo reizi noorganizējot Ārlietu Ministrijā.

Continue reading

Vēstule no Itālijas. Beāte Ančevska raksta par savu pirmo mācību gadu UWC Adriatic.

Autors: Beāte Ančevska
UWC Adriatic studente

Arī mans pirmais gads Itālijas ziemeļu paradīzes ciematā Duino ir noslēdzies. Un nešaubīgi esmu gatava apgalvot, ka nekad nebiju gatava kaut kam tādam. Piesakoties stipendijai, es biju ieinteresēta un aizrauta ar UWC idejām un mērķiem, mani valdzināja ideja mācīties internacionālā vidē. Bet es nekad nebūtu iedomājusies, ka mani sagaida kaut kas tik varens. Globuss šobrīd liekas ļoti interesants objekts, tajā pašā man ir sajūta, ka tas ir tik ļoti sarāvies. Es nespēju aptvert, kā selekcijas princips var savest kopā tik fantastisku cilvēku grupu. Es droši varu teikt, ka esmu atradusi sev draugus mūžam, pat tad, ja mēs, iespējams, nespēsim tikties pat ne reizi nedēļā vai mēnesī pēc skolas beigšanas.

Continue reading

Vēstule no Itālijas: Beāte stāsta par pirmajiem iespaidiem UWC Adriatic

Autors: Beāte Ančevska
UWC Adriatic 1. kursa skolniece

Mana mazā pasaulīte ir apgriezusies kājām gaisā, bet šodien, kad pēc stundām gāju uz savu mājīgo un mazo istabiņu, es patiešām aptvēru, ka esmu iedzīvojusies. Sliktā interneta kvalitāte, mūžīgā angliskā domāšana un istabas dalīšana ar divām fantastiskām Skandināvietēm jau liekas tikpat dabiska kā zāļu tējas malkošana pēcpusdienās. Un es aptvēru, ka par spīti tam, ka mana mīļā skola, mani mīļie cilvēki un mājas ir tālu, tālu prom, es spēju tvert tās pašas patīkamās sajūtas arī te.

Continue reading